Pasaules ir dažādas – ir tādas ar zaļu zāli un sauli un koku, un zilām debesīm, un vēju, kurš šņāc un kustina aiz koka dzeltenā līnijā sastājušās vārpas. Bet ir arī tādas ar tumši violetām debesīm un milzīgu mēnesi, kurš liek mest kapu krustiem spilgtas ēnas. Ir tādas ar pienainu miglu un smagi brūnu zemi, kura pāriet dubļos un pēc tam purvā, un tādas, kur visu klāj ledus un pa virsu virpuļo ziemeļzaķi. Tie met kūleņus un ķer ziemeļzebras, lai pēc tam mainītos vietām, jo tagad zebras ir ķērāji un augstāk par zemi tāpat uzkāpt nevar.
Mazā meitene ar milzīgo salmu platmali dzīvoja ārpus laika.
Tā lēkāja starp bezgalīgi daudzajām pasaulēm kopā ar savu draugu lāci. Tie vērodami pārsēdās no pasaules pasaulē. Lācim vienmēr bija līdzi soliņš, bet meitenei lietussargs. Viņi ielēca pasaulē, nolika soliņu, un vēroja notiekošo. Pa vidu starp pasaulēm nebija nekā, tāpēc arī nebija iemesla tur palikt. Visas pasaules bija izmētātas laikā, tāpēc lecot nekad nevarēja zināt, vai nonāks citā pasaulē, vai tanī pašā, tikai citā laikā. Vai nākamais lēciens aizvedīs uz priekšu, vai atpakaļ.
Meitene vairs neatminējās laika sākumu, un lācis viņai jau bija sekojis veselu mūžību.
Viņi sastapās kādā lēcienā. Lācis bija liels, brūns, un smaržoja pēc lietus un siltuma. Viņš, ieraugot meiteni, bija paklanījies un piedāvājis tai nupat salasītās puķes. Meitenei, no iepriekšējās pasaules bija paķērušās līdzi jāņogas. Viņi, neko nesakot tik paturot skatienu, apmainījās mantām. Pēc brīža sāka līt, un lācis pamāja ar vienu ķepu uz blakus atrodošos soliņu, un ar otro – uz lietussargu, kuru meitene turēja rokās. Meitene to iedeva lācim, un abi apsēdās. Lācis rūpīgi turēja arvērto lietussargu virs meitenes, un savas kreisās auss, un ik pa brīdim nokoda pa jāņogai. Viņi nosēdēja savas trīsdesmit minūtes. Bet varbūt arī divas dienas, jo laikam īsti nebija nozīmes, un tad sāka runāties.
Meitene pastāstīja, kā viņa lec cauri laikam, un ka nu jau ir aizmirsusi sākumu un beigas, un lācis pastāstīja par savu sākumu, cik nu vien viņš varēja atcerēties. Bija nakts un mēness spoguļojās kādā pļavas peļķē, priecādamies par to, ka izdevies nomest vēl pāris kilogramus.
Meitene daudzas dienas stāstīja lācim par dažādajām pasaulēm, kuras tas pēc tam ļoti labi atcerējās, un varēja piedalīties sarunā ar – “līdzīgi, kā tanī”, “patiešām, tās šķiet ir vadošās tendences”, kā arī, ik pa laikam iesaukdamies pārsteigumā, jo kaut ko tādu viņš nebūtu varējis iedomāties.
Pēc tam lācis stāstīja par savu pasauli, un meitene atzina, ka ļoti daudz kas vēl nav redzēts, un cik vēl daudz gan var ieraudzīt, bet labi, ka nav nekur jāsteidzās. Bet katra pasaule esot bezgalīga, tāpēc tās varot pētīt tik pat bezgalīgi, un cik gan jauki lēkāt starp bezgalībām, it kā izejot, bet atnākot, itkā vienā putrā, bet ar līdzīgām iezīmēm. Cik viss esot līdzīgs, un tanī pašā laikā atšķirīgs.
Lācim vēl bija daudz ko stāstīt par savu bezgalību – par daudzajām ogām un augiem un dzīvniekiem, kurus tas līdz šim ir sastapis, un par gadalaikiem, kuri mainās, un par visu visu, un cik nesalīdzināmos mērogos notiek dzīvība, un nez, ko domā vienšūņi, un vai mūsu pasaule nav kādas citas pasaules smilšu graudiņš.
Vienu lācis noklusēja – viņš meiteni ar lielo platmali jau sen bija gaidījis. Gan ne steigā, tā, ka jāskatās, cik ir pulkstens, un kas šodien pa dienu, un cik ilgi vēl jāgaida. Viņš meiteni bija gaidījis savā ritmā.
Norunājušies nedēļu, vai varbūt gadu, vai gadsimtu, to nevarēja saprast, viņi nolēma lēkāt laikā kopā. Lācis paņēma soliņu, atdeva lietussargu, un viņi devās ceļojumā. Meitene palūdza lācim uz brīdi pievērt acis, lai jau nākamajā brīdī tie būtu citā pasaulē.

Post Navigation