Rakstīšu krustdūrienā, varbūt labāk turēsies.

Akcenti.
Viena tante pasūtīja “Divas kafijas – melnas”. Ieķērās ausīs, jo ir ierasts dzirdēt “divas melnas kafijas”. Ieķērās, jo kaut kā izklausījās iespaidīgi – tā, ka viņa patiešām dabūs divas kafijas, un abas melnas, nevis vienu baltu, un otru arī jasmīna tēju.
Aizvēru grāmatu, lai padomātu, kāpēc tā sakritās – šķiet, viņa izspēlēja kluso dialogu (“divas kafijas” – “melnas, baltas?” – “melnas”), un dialogi kaut kā galvā turās labāk – un tad es teicu, un tad viņa teica un tad es teicu lietas, starp runātājiem salauzti teikumi – manuprāt, paliek galvā labāk.
Ar divām melnām kafijām tā nevarētu izdarīties: “Divas melnas!” – “Melnas, ko? Kafijas, tējas, zirgus?…” – “kafijas, protams” – “mums ir arī melnā un baltā šokolāde” – “KAFIJAS!” – “…un melni durvju rokturi….” – “K A F I J A S!” – “…un man ir melna pildspalva… runājot par pildspalvām, tās taču patiešām ir pildītas, vai ne? un manējā ir pildītā ar melnu tušu!…” – “gaaaah, gaaaah…” – “….heh heh, jā, bet lūdzu, divus saldējumus ar melno šokolādi, ja? un šokolādes kūku?”
Lai izteiktos saprotamāk, lai sasniegtu mērķi, par vārdu kārtību teikumā ir vērts padomāt.

Formas tērpi.
Vai tie tagad, nostiprinoties individuālisma idejām, izzūd, un ja tā, tad vai tie atgriezīsies, un kāda ir to nozīme?
Trīs funkcijas, kurus iemieso ik katrs formas tērps – vienotība, disciplīna un atpazīstamība.
Ja tev ir piecsimt, knapi pāri pubertāte tikuši mērkaķi, kuriem ar tosteri ir kopīgs, kā smadzeņu daudzums, tā apņēmība, tad kaut kas nedaudz disciplinējošs varētu nākt tikai pa labu. Protams, pieņemot, ka tev pašam ir piecsimts mērkaķu smadzenes.
Ātrās ēdināšanas iestādījumi (protams, no vārda “stādīt”), lidmašīnu apkalpojošais personāls, kuru uzdevums ir aicināt pasažierus piedalīties māņticības stiprināšanā. Bankas darbinieki, un valsts ierēdņi, kuru uzdevums ir norādīt uz īsto veidlapu, pārdevēji, iekrāvēji, izkrāvēji, pienesēji, novedēji, aizvedēji. Tik daudz par vienotību.

Un, atpazīstamība, kurai ir divas sejas – atpazīt un tikt atpazītam, un kuru vajā veiksmes bangas (cik gan jautri staigāt zaudētāja partijas kreklā).

Formas tērpi cenšās mazināt personību, padarīt vienveidīgu (apstājos pie vārda uniforma – viena forma). Varbūt – cilvēces slepenais mēģinājums paslēpt šo ierīču cilvēcisko dabu, klusi čukstot, ka tie, kaut kad pavisam tuvā nākotnē, tiks aizvietoti ar īstiem robotiem, vai arī to funkcija tiks optimizēta, un postenis pazudīs kā tāds.

Man pieņemams ir tikai viens izņēmums – skola – kamēr prāts ir trausls, kamēr pūlis nav spējīgs uz vardarbību neaptveramos apjomos. Un ar nosacījumu, ka formas izskatās labi, bet tā nenes nekādu simboliku. Vienoti bezformā. Tabulas rasas un tukšas lapas. Ja jau, tad jau.

Post Navigation