Ik dienu mēs saskaramies ar vienkāršiem jautājumiem, kuri pēc jautājumiem vispār nemaz neizskatās, jo uz tiem var atbildēt ar pavisam vienkāršām atbildēm. Nu, kā piemēram – kāpēc mājām ir slīpi jumti – tāpēc, lai ūdens notecētu. Kāpēc truši ēd televizoru pulšu pogas? – tāpēc, ka viņi to var!
Bet ja uznāk iekāriens apstāties un pameklēt citu atbildi, varam nonākt pie sokratiskās atziņas, ka tā īsti mēs tomēr neko nezinām.

Līdzīgi ir ar šo – kāpēc es rakstu, un vēl vairāk – kāpēc tu to lasi?

Meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc cilvēki raksta internetā, atmetīsim variantu, kad ar to tiek pelnīta nauda, un uzreiz pārmetīsimies uz citu variantu – kad raksta šķietami vienkārši prieka pēc, savā darbībā cenšoties radīt kaut ko vairāk par dienas atskaiti vai ierakstu dienasgrāmatā.

Rakstu, jo esmu

Ziloņu dzemdības izskatās kolosāli, bet ne par to…

Rakstīšana prasa zināmu piepūli. Cenšanās uzrakstīt kaut ko interesantu, saprātīgu, jautru, un kaut ko, kas aizķertos lasītājam sirdī, aizķertu sabiedrības aktualitāšu stīgu, prasa vēl lielāku piepūli. Nemaz nerunājot par to, ka ļoti iespējams, mērķis beigās nebūs sasniegts.

Meklējot savu kāpēc, es sapratu, ka “vienkārši prieka pēc” nebūs pareizā atbilde – vēlēšanās būt tīklā mani ir aizrāvusi daudzus gadus. Kādreiz tā bija vienkārša mājas lapa (labdien, mani sauc, rekur mans suns, rekur mans foto, te es esmu kaut ko “uzkodējis”, un te ir kaut kādas domu skaidas). Šāda mājas lapa ir ļoti parocīga, ja negribi katru reizi iepazīstoties internetā, atkal no sākuma sevi aprakstīt – mājaslapas kā virtuālās vizītkartes, gan to noformējumā, gan saturā var ļoti daudz ko izteikt par personu.

Pārejot uz blogiem, domas un viedokļi kļuva centrālais, un viss pārējais aizgāja otrajā plānā – kā teātrī dekorācijas, kuras gan pastiprina, gan pavājina teikto.

Šī pāreja radīja vēlmi radīt savu virtuālo tēlu tādu, kādu es saskatu pats sevi – komplektējot blogu ar domām ieskatiem un viedokļiem, kuri man šķiet sev raksturīgi – mērķis – parādīt sevi tā, kā es to pats redzu. Es saprotu, ka šis ir ļoti ambiciozs mērķis, un tā veiksmes faktoru noskaidrot var tikai sajūtu līmenī, tāpēc dosimies tālāk.

Kaut kad radās mānīga sajūta, ka varbūt kādam interesē tas, ko es varētu pastāstīt (un uzreiz arī jautājums – “kāpēc gan?”), un varbūt ka man pat ir ko teikt.
Šinī brīdī kļuva iespējams noformulēt savu trešo mērķi rakstīšanā – es rakstu, lai uzlabotu savu spēju izteikties un sakārtot domas tā, lai beigās teksts tiktu saprasts. Manuprāt, šis mērķis, ja kaut daļēji īstenots, spētu atšķir vienkāršu notikumu piefiksēšanu no rakstīšanas jau citā līmenī.

No viena notikuma uz nākamo. Mēģinājumu un kļūdu ceļā cenšoties īstenot trešo mērķi auga arī komunikācija ar tiem, kuri lasa. Šinī pašā brīdī arī sāka traucēt otrais mērķis (radīt imidžu), jo es nespēju atrast atbildi uz jautājumu “kāds es esmu” – un tāpēc domājot par to, man pat vairs nebija skaidrs, kas man patīk, par ko man patīk rakstīt, kas mani aizrauj un kas aizkaitina. Apmierinošu atbildi uz šiem jautājumiem es rast nespēju, tāpēc pārformulēju savu mērķi no “mēģināt aprakstīt sevi ar saviem tekstiem tā, kā es sevi redzu” uz “būt tādam, kāds es esmu”. Pārformulējums gan skan pārāk skaļi. To piezemētāk, un precīzāk varētu aprakstīt kā vēlēšanos atmest šaubas par to, kas man piemīt un kas nē, un vienkārši, ja gribās, tad teikt – ja kas būs šķībi – es no tā cietīšu, ja labi – gūšu atbalstu.

Visbeidzot par pašu rakstīšanu un labumu, kuru no tās gūstu.

Zinu, ka mana pieeja ir diletantiska, un man patiešām vajadzētu vairāk lasīt un mazāk runāt, bet man rakstīšana ir vairāk kā sacerējums – domas ceļojums, kur ir skaidrs izejas punkts, un dažkārt iznākums, bet nav ne jausmas, kāds izskatīsies gala rezultāts. Šī, nestrukturētā pieeja bieži vien palīdz noskaidrot manis paša viedokli par konkrēto jautājumu, vai atcerēties jau sen piemirstas lietas.
Otrais ir auditorija, bez kuras viss šis nebūtu iespējams – pamatota un nepamatota kritika, norāde uz kļūdām, reakcija uz provokācijām – lai cik arī tas nīgri neskanētu (un tas nebūt nav nīgri domāts) – tu esi mana jūras cūciņa, un es tavs laborants!

Tad kāpēc tu raksti?

Lai pazīmētos, lai uzlabotu sevi, lai iegūtu atpazīstamību, lai parunātos un iepazītos ar jauniem cilvēkiem, lai nonāktu sabiedrības uzmanības centrā, lai tiktu mīlēts, ienīsts un aizmirsts.

Lasu, jo domāju

Kāpēc tu raksti, varbūt es tagad saprotu. Bet kāpēc es to lasu – kāpēc man tas būtu jālasa, kas gan ir tas, kāpēc es to jebkad gribētu lasīt?

Te arī sākās visas problēmas – ja paskatās, ko es lasu, tad tas nebūt nesakrīt ar to, ko tu raksti. Protams, pirmā doma, atkal ir, ka es lasu prieka pēc – nu tā – tīri izklaidei, pie tējas krūzes un vafeles, vai alus pudeles un holesterīna pildītiem belašiem.
Vai tīrā izklaide būtu tas, ko es meklētu tīklā? Es tērēju savu laiku – negribētos to nodrillēt pavisam. Es gribu kļūt gudrāks, zinošāks, spēcīgāks, varenāks, es gribu izlasot tavu tekstu, radīt jaunu pasauli, mazināt ciešanas, es gribu, lai tu mudini mani stādīt koku un sist čūskas. Patiesi! Bet, ja nu tā visa nav, kāpēc tad es tomēr lasu?

Viens iemesls, kāpēc es tevi lasu, ir tāpēc, ka gribu ar tevi iepazīties – gribu sajust tavas robežas, lai varētu salīdzināt savu klusēšanu ar tavu zināšanu. Es gribu sajusties vienlīdzīgs, un ja mēs kādreiz satiksimies – uzreiz uzsākt interesantu sarunu, gūdams virsroku no tā, ka es zinu daudz par tevi, bet tu par mani vēl neko. Lasot tevi es varēšu pasniegt sevi kā interesantu sarunu biedru, uz to es patiešām ceru.

Vēl viens iemesls, kāpēc es lasu tevi (un daudzus citus), ir tāpēc, ka es gribu saprast, par ko tad īsti cilvēki domā – tas ko rāda televīzijā, raksta avīzēs un diskutē anonīmajos forumos, ļoti maz (un pārāk neprecīzi) stāsta par to, kas īsti notiek cilvēku galvās.

Trešais iemesls, kāpēc tevi lasu, ir tas, ka tu ik pa laikam pastāsti ko jaunu, daudzu stundu smagā darbā izvelc kvadrātsakni no kāda viedokļa vai tendences, norādi uz kādu resursu, par kura eksistenci man nebija ne mazākās jausmas – informē mani par aktuālo. Šeit es sagaidu, ka tu aktuālo nenoklusēsi, ka varēšu paļauties, ka man pietiek ar to, ka lasu tevi, lai gūtu stabilu priekšstatu un pietiekošas zināšanas par aktualitātēm.

Visbeidzot, es lasu tevi, jo tu varētu padarīt manu pasauli (manu skatījumu uz pasauli) skaistāku. Es ceru, ka kādā skumjā dienā tu iezīmēsi zvaigznes manās debesīs, pievilksi smaidu saulei, nokrāsosi zāli zaļu, un tam visam pa virsu palaidīsi pāris baltas aitiņas, un varbūt kādu pelēku trusi.

Tad kāpēc es lasu?

Lai priecātos, iepazītos, kļūtu stiprāks un zinošāks sarunu biedrs, un komunicējošs cilvēks vispār.